Rehabilitācija ir ceļš, kurā cilvēks soli pa solim atgūst spēju dzīvot pilnvērtīgāk. Šajā ceļā būtiska loma ir fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārstam, kurš ne tikai izvērtē pacienta funkcionālo stāvokli, bet arī vada rehabilitācijas komandu un palīdz atrast katram piemērotāko risinājumu.

Šoreiz iepazīstinām ar Dagniju Snigirevu, NRC “Vaivari” 1. gada rezidenti fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā. Intervijā Dagnija stāsta par savu ceļu līdz šai specialitātei, rezidentūras ikdienas izaicinājumiem, komandas darba nozīmi un to, kas viņu iedvesmo darbā ar pacientiem. Sarunā atklājas arī tas, kā teorētiskās zināšanas savienojas ar praktisko pieredzi un cilvēcīgu pieeju katram pacientam.

Kas bija izšķirošais, kāpēc izvēlējāties tieši fizikālo un rehabilitācijas medicīnu, un kā šī izvēle laika gaitā ir nostiprinājusies?

Mana personīgā motivācija izvēlēties rezidentūrā fizikālo un rehabilitācijas medicīnu sākotnēji bija saistīta ar interesi tieši par sporta traumām, par traumatoloģiju un ortopēdiju, bet studiju laikā mācoties ļoti daudzu specialitāšu pamatus, sapratu, ka pacienta slimības ārstēšana vai veselības uzlabošana nebeidzas pēc ārsta-speciālista konsultācijas vai veiktās manipulācijas. Pacients dodas mājās ar visu to, kas nāk līdzi katrai slimībai, viņam arī ikdienā jāsadzīvo ar savu slimību vai tās sekām. Tur arī radās interese par rehabilitāciju – kādā veidā pacients var uzlabot savu ikdienu, ko viņš vispār var darīt vai kā turpināt to, ko iepriekš ir darījis? Rehabilitācija ir ceļš kā palīdzēt šim pacientam. Tā es arī nokļuvu šajā specialitātē. 

Kā jūs šobrīd definētu fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta “pievienoto vērtību” pacientam un komandai?

Rezidentūrā, īpaši pieredzējušākie ārsti, mums māca uzņemties vadītāja lomu – mēs strādājam nevis vieni paši, bet gan komandā. Un lai veiksmīgāk šo komandas sadarbību veidotu, ir jābūt vienam cilvēkam – komandas līderim – kurš spēj izvērtēt pacientu no dažādiem aspektiem, lai novērtētu, kas kuram pacientam ir nepieciešams. Pacients var pats izvēlēties apmeklēt fizioterapeitu vai ergoterapeitu, bet strādājot komandā ar šiem speciālistiem, mūsu – fizikālas un rehabilitācijas medicīnas ārstu – uzdevums ir saprast, kas tieši pacientam ir nepieciešams un vai tas atbilst tam, ko pacients pats ir iedomājies. Tāpat rehabilitācijas procesa laikā, īpaši – pacientiem, kas jau atrodas stacionārā – var parādīties citas veselības problēmas, veselības stāvokļa maiņa. Un tad rehabilitācijas ārsts ir tas pirmais cilvēks, kas viņu izvērtē un saprot, ko mēs drīkstam vai nedrīkstam turpināt? Vai šis pacients jānosūta pie kāda cita speciālista? Ko vēl ir iespējams izdarīt vai kombinēt gan medikamentozajā, gan procedūru ziņā, lai uzlabotu pacienta stāvokli. Tāpēc fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsta lomu redzu kā vadītāju un menedžeri pacienta rehabilitācijas procesā. 

Kādi ir lielākie izaicinājumi rezidentūrā?

Rehabilitācijas joma ir ļoti, ļoti plaša un mūsu pacientu spektrs ir sākot no bērniem līdz senioriem ar visdažādākajām traumām, saslimšanām. Rezidentūras laikā tu tiec, teiksim tā – “mētāts” pa ļoti daudzām nodaļām. Katrai no tām ir sava specifika. Rezidentam ir dots diezgan īss laiks, lai pielāgotos un iestrādātos katrā nodaļā, un lai varētu saprast kā vislabāk palīdzēt katra pacienta individuālajā situācijā. Tāpat rezidentūras laikā jāturpina strādāt, mācīties, apgūt visu nepieciešamo, lai palīdzētu pacientam. Tas, laikam, man personīgi liekas vissarežģītākais. Arī šobrīd esmu posmā, kur pāreju uz citu nodaļu, tur atkal būs cita komanda, ar ko ir atkal jāsastrādājas. Tāpēc tu kā rezidents visu laiku tiec virzīts ārā no komforta zonas. Kad jau esi iestrādājies vienā nodaļā, tev pasaka – jādodas uz citu nodaļu! Tev jāatrod pareizā valoda, sadarbības iespējas, kā tu vari būt noderīgs arī citas specialitātes ārstam, jāskaidro un jāpierāda kā vari palīdzēt pacientam. 

Cik liela loma rezidentūras ikdienā ir pierādījumos balstītai medicīnai: kādus avotus izmantojat, un kā zinātnisko literatūru “pārtulkojat” praksē?

Būtībā viss balstās pierādījumos balstītā medicīnā. Gan mācoties Medicīnas fakultātē, gan arī rezidentūrā, mēs balstāmies tikai uz zinātnē balstītiem faktiem, zinātniskajiem rakstiem un arī šeit, Vaivaros, rehabilitācijā tiek pielietotas zinātnē balstītas metodes. 

Taču jāņem vērā, ka katrs cilvēks ir ļoti individuāls. Medicīnā ne vienmēr tu varēsi iet pa noteiktu ceļu kā aprakstīts vadlīnijās, jo visbiežāk cilvēkiem nav tikai viena saslimšana, kuru ārsts var soli pa solītim novadīt līdz izārstēšanai. Cilvēka veselība ir ļoti kompleksa un arī rehabilitācijā katram ir sava kapacitāte, ko viņš var izdarīt. Jau pirmajā studiju gadā mums atgādināja, ka “Medicīna – tā ir zinātne un māksla”. Proti, radošajā jeb mākslas daļā ir zinātniskās metodes jāpielāgo katram konkrētajam pacientam – ko viņš var izdarīt, ko nevēlas darīt un kā sasniegt paša pacienta vēlamo mērķi? Būtiskākie instrumenti, lai cilvēkam palīdzētu, jebkurā gadījumā būs pierādījumos balstīta medicīna. 

Vai varat pastāstīt par situāciju, kur rehabilitācijas process pārsteidza ar rezultātu (vai tieši otrādi – lika pārskatīt pieeju), un ko no tās iemācījāties?

Minēšu piemēru, kas nevis pārsteidza, bet lika pārskatīt pieeju. Strādāju ar pacientu, kurš bija atbraucis uz rehabilitācijas kursu. Tas bija gados vecs cilvēks pēc smagas traumas un, strādājot ar viņu, man personīgi likās, ka tur īsti nav tā rehabilitācijas potenciāla. Grūti teikt, kāpēc slimnīcā viņš ir ticis izvērtēts citādi un viņa rehabilitācijas potenciāls ir ticis novērtēts pozitīvāk. Runājām ar ģimenes locekļiem un skaidrojām, ka rehabilitācija viņam nav piemērota. Mēs varam palīdzēt uzturēt pacienta esošās funkcijas, taču tas īsti nav rehabilitācijas mērķis. Ņemot vērā pacienta vecumu, veselības stāvokli – šajā gadījumā būtu jādomā drīzāk par aprūpes iespējām. Šis gadījums raisīja pārdomas par pacientu rehabilitācijas potenciāla izvērtēšanu. Jāspēj salāgot gan savas subjektīvās, gan pacienta cerības, ka pilnīgi visu iespējams uzlabot. Mūsu mērķis ir uzlabot funkcionēšanas spējas pacientam, ņemot vērā visu to “bagāžu”, ar kādu pacients nonāk pie mums. Tas liek aizdomāties par to, kādi ir tie vērtēšanas kritēriji, ko skatīties, jo tur ir ļoti daudz arī subjektīvu kritēriju. Tāpēc ir jācenšas atrast pēc iespējas vairāk tās objektīvas lietas, ko var novērtēt, lai tavs tālākais nosūtījums ir lietderīgs un iespējams. 

Rehabilitācija ir komandas darbs. Kā jūs veidojat sadarbību ar fizioterapeitiem, ergoterapeitiem, logopēdiem, psihologiem un citiem speciālistiem, lai pacienta plāns būtu vienots?

Tas nav medicīnas jomas, bet vairāk līderības un komandas darba jautājums. Tā ir prasme, ko atsevišķi neizdala un nemāca, to apgūt ir katra paša uzdevums. Taču es teiktu, ka tas ir rehabilitācijas ārsta uzdevums un ir ļoti būtiska personīgā spēja pielāgoties dažādām situācijām, dažādiem cilvēkiem, bet kopumā – ja tu spēj nokomplektēt savu ideālo komandu, tad darbs rit diezgan raiti. Ir nepieciešama skaidra pārliecība, ka speciālistiem tiešām rūp pacients un viņa mērķis. Katram komandā ir savs uzdevums, taču mēs visi virzāmies uz vienu mērķi. Tā ir rehabilitācijas ārsta īpatnība šajā specialitātē, ka tev ir jāspēj komandai iedot mērķi un virzīt speciālistu darbu šī mērķa sasniegšanā. Tas vienmēr jāpatur prātā. Lai nerastos pretrunas, kad viens speciālists redz vienu ceļu, bet cits – pavisam citādu. Šī līderības un komandas vadīšanas prasme ir pašam jāattīsta, jo neviens seminārs vai kursi to neiemācīs. 

Kas jūs visbiežāk iedvesmo ikdienā rezidentūrā?

Ja mēs runājam par darbu medicīnā, tad tas, protams, ir pacienta sasniegtais veiksmīgais rezultāts un labie vārdi, ko viņš pasaka. Iespējams, ka pat rezultāts nav bijis tik grandiozs, kā mēs būtu gribējuši, bet tas, kad viņš pats ir atradis un sajutis to uzlabojumu, to pozitīvo no rehabilitācijas cikla, kas viņam ir bijis, tas vienmēr rada pacilājošu sajūtu un apliecina ieguldītā darba jēgu. Tu esi izstrādājis plānu, katrs speciālists ir pielicis savu roku un rezultātā pacients ir sajutis rezultātu. Tas ļoti, ļoti, ļoti iedvesmo iet uz priekšu, attīstīties, mācīties un saprast, kā vēl Tu vari pacientam būt lietderīgs.

Skatoties 3 līdz 5 gadu perspektīvā: kuras prasmes vai kompetences jūs vēlaties īpaši attīstīt, un kāpēc tieši tās?

Lielākais mērķis rezidentūras laikā, protams, ir iegūt teorētiskās zināšanas, jo mācoties Medicīnas fakultātē – mums bija tikai nedaudzas rehabilitācijas nodarbības. Tāpēc rezidentūras laikā būtiskākais mērķis ir iegūt teorētiskās un praktiskās zināšanas tieši rehabilitācijā, lai spētu palīdzēt pacientam. Arī ambulatori konsultējot pacientus, tu nekad nezini, ar kādām problēmām pacients vērsīsies pie tevis. Tev jāspēj navigēt cauri ļoti dažādām specialitātēm un saprast, kas būtu vispiemērotākais pacientam un kur viņu tālāk virzīt, lai viņš sasniegtu savus mērķus.

Noteikti jau pieminētās vadītāja prasmes, lai fizikālās un rehabilitācijas medicīnas ārsts varētu vadīt savu komandu, uzstādītu saprotamus un sasniedzamus mērķus.