Intervija ar fizioterapijas praktikanti Irinu Bezručenko atklāj, kā mūsdienīga, uz kompetencēm un pašvadītu mācīšanos balstīta izglītība Nīderlandē veido jauno speciālistu domāšanu un pieeju rehabilitācijai. Viņas pieredze ļauj ne tikai ieskatīties Eiropas līmeņa studiju procesā, bet arī salīdzināt to ar praksi Latvijā, īpaši NRC “Vaivari”, kur viņa trīs mēnešu laikā strādā multidisciplinārā komandā ar neiroloģijas pacientiem. Sarunā Irina dalās novērojumos par pacientcentrētu pieeju, tehnoloģiju nozīmi, pierādījumos balstītu praksi un to, ko nozīmē būt fizioterapeitam mūsdienu veselības aprūpē.

Kas Tevi pamudināja doties studēt uz ārzemēm? Kādas šobrīd ir galvenās pieejas rehabilitācijā, ko māca Nīderlandē?

Tas patiesībā nebija tāds konkrēts sapnis, bet tas tā vienkārši īstenojās. Man ļoti patika, ka tur ir mūsdienīga, integrēta, kompetencēs balstīta izglītība. Ko tas nozīmē? Tur ir tāds termins self-directed learning - pašvadīts mācīšanās process un elastīgs studiju ceļš. To var uzreiz sajust, jo mēs esam ļoti neatkarīgi. Mums ir plāns, kas ir jāsasniedz, bet nav arī tā, ka katru dienu tev ir jāatskaitās. Tā kā es vairs neesmu ļoti jauna, es sapratu, ka es vienkārši nevarētu mācīties “starpbrīžos”, jo man ir jāapvieno ļoti daudz kas. Vēl es gribētu pieminēt, ka mums ir ļoti cieši ar praksi saistīta izglītība. Arī Vaivaros bija iespēja to salīdzināt - RSU studenti nāk uz mēnesi, bet es šeit praksē esmu trīs mēnešus. Katrā praksē man ir vismaz 280 stundas, kas ir diezgan daudz. Un šeit es jūtos gandrīz kā atvaļinājumā, bet man ļoti patīk šī kārtība. Citās praksēs man bija jāstrādā 10 stundas dienā. Šeit man ir četri dažādi pacienti, bet ir laiks sagatavoties darbam ar viņiem. Mēs sākam darboties pl. 9.00, kamēr citās praksēs darbs bieži sākas jau 7.00 no rīta. Tev te ir vismaz stunda, lai sagatavotos dienai. Un pēc tam, kad tu brauc mājās, tev ir laiks padomāt, ko tu gribētu uzlabot vai sasniegt. Es visu pierakstu - gan daktera norādījumus, gan prakses vadītājas teikto par to, kas man ir jādara, un tad man ir laiks sagatavoties nākamajai dienai. Nav tā, ka tu esi tik noguris, ka vairs nespēj domāt līdzi pacientam.

Kas vēl bija ļoti interesanti - mums ir liels uzsvars uz klīniskajām praksēm. Ir tā saucamā work integrated learning - mācīšanās darba vidē. Tāpat mums ir agrīna saskare ar pacientiem. Jau pirmajā dienā, kad iestājāmies - tas bija, manuprāt, 28. augustā -, mums bija reāls pacients un tāds kā ideju apmaiņas process par to, ko darīsim. Pēc tam mūs sadalīja mazās grupās. Principā katrai tēmai ir savs pacients, ko nodrošina universitāte dažādās medicīnas iestādēs Amsterdamā (privātajās klīnikās, rehabilitācijas centros, u. tml.), lai mēs mazajās grupās varētu analizēt situāciju, izmantojot uz hipotēzēm balstītu algoritmu (HOAC II - Hypothesis-Oriented Algorithm for Clinicians II). Nav tā, ka tu uz praksi atnāc pilnīgi nesagatavots.

Vēl viena būtiska atšķirība - jaunās tehnoloģijas. Arī Vaivaros es to redzēju, un tas mani tiešām pārsteidza - tā nodarbību zāle ar daudzām iespējām. Bet mums tehnoloģijas ir pilnībā integrētas studiju procesā. Piemēram, man tikko bija jānodod bakalaura darbs - projekts, kas sastāv no trim daļām. Pirmā daļa - klientu piesaiste, kur mums bija jāpārliecina uzņēmums, ka varam izstrādāt kaut ko vērtīgu. Mēs pārliecinājām vadošu Itālijas uzņēmumu, kas specializējas digitālās rehabilitācijas un telerehabilitācijas risinājumu izstrādē. Otrā daļa - darbs ar zinātniskajiem rakstiem. Trešā - projekta izstrāde un prezentēšana sadarbībā ar klientu. Mūsu tēma ir saistīta ar tehnoloģijām un to pielietojumu fizioterapijā.

Tā kā man ir bijusi pieredze mācīties Latvijā, es aizgāju uz Latvijas Nacionālo bibliotēku un redzēju, ka daudzas datubāzes nav pieejamas. Tas mani pārsteidza. Nīderlandē zinātniskais darbs ir jāveido ļoti precīzi. Nevar vienkārši pateikt, ka “es paskatījos datubāzē un atradu”. jāveido meklēšanas vaicājumi (search strings), jāzina, kur un kā meklēt, jo katra datubāze ir atšķirīga.

Interesants bija arī biomehānikas projekts - izvēlējāmies studentu pēc priekšējās krusteniskās saites traumas, lūdzām viņam veikt pietupienus kustību analīzes laboratorijā astoņu kameru priekšā un pēc tam analizējām kustību, balstoties uz zinātnisko literatūru, lai izvērtētu rehabilitācijas efektivitāti. Tas viss ir tas, kas mani patiešām Nīderlandē ļoti aizrāva.

Kāpēc izvēlējies praksi tieši Vaivaros?

Es izvēlējos rehabilitācijas centru “Vaivari”, jo tas ir viens no vadošajiem rehabilitācijas centriem Latvijā ar plašu specializāciju un augstiem profesionālajiem standartiem. Man bija svarīgi iegūt praktiskas iemaņas multidisciplinārā komandā, kur fizioterapeits cieši sadarbojas ar ārstiem, ergoterapeitiem un citiem speciālistiem.

Svarīgs faktors bija arī tas, ka šī iestāde ir iekļauta mūsu skolas Nīderlandē datubāzē kā prakses vieta, kurā ir atļauts doties - tas kalpo kā sava veida kvalitātes apliecinājums. Tāpat šajā pašā periodā praksē Vaivaros ierodas arī studenti no Latvijas augstskolām. Man bija ļoti svarīgi redzēt, kā viņi strādā, jo Latvija tomēr ir mana dzimtā vieta. Es vēlējos salīdzināt, ko es pati esmu sasniegusi, un saprast, pie kā vēl man būtu jāpiestrādā.

Kādi bija Tavi pirmie iespaidi, sākot darbu šeit?

Jā, man ļoti patika organizācija - to varēja sajust jau pirmajā dienā. Es satiku Daci, un tiešām gribu izmantot šo iespēju viņai pateikties, jo viss bija perfekti noorganizēts. Studentiem no Latvijas augstskolām pat bija sagatavoti saraksti - kur viņi dodas, ar kādiem pacientiem strādā un kas ir viņu prakses vadītāji. Manā gadījumā bija iespēja izvēlēties nedaudz brīvāk. Tā kā man jau bija pieredze darbā ar dažādiem pacientiem citās valstīs, es ļoti vēlējos strādāt spinālajā un neiroloģijas nodaļā, un man tika dota tāda iespēja. Man ļoti patika arī tas, kā tika organizēts darbs ar pacientiem - tās četras stundas, kurās var padziļināti strādāt. Nīderlandē viena nodarbība parasti ilgst tikai 30 minūtes, tāpēc šī laika atšķirība ir jūtama uzreiz.

Kā Tu salīdzinātu Vaivaros redzēto ar to, ko mācies vai esi redzējusi Nīderlandē?

Es varu teikt - jūs pilnībā atbilstat Eiropas līmenim. Tehnoloģiju ziņā viss ir pieejams un darbojas, un arī kopējā organizācija atbilst tam, ko es redzēju Nīderlandē. Runājot par hroniskajiem pacientiem - tā ir tēma, par kuru varētu vēl plašāk diskutēt, jo pieeja pacientiem nedaudz atšķiras. Taču kopumā organizācijas līmenis pilnībā atbilst Eiropas Savienības standartiem. Šeit ļoti jūtams uzsvars uz individualizētu un adaptīvu rehabilitāciju, kā arī uz personalizētiem rehabilitācijas plāniem. Īpaši vēlos izcelt pacientu līdzdalību - to es redzu ļoti spilgti. Nīderlandē ir svarīgi saprast pacienta mērķi - kādu konkrētu rezultātu viņš vēlas sasniegt.

Mums ir svarīgi saprast, kāds ir pacienta mērķis - kāpēc viņš vēlas konkrēto rezultātu sasniegt. Mans uzdevums ir arī viņu ieinteresēt procesā. Es vienmēr jautāju: “Kā jums veicās ar šo uzdevumu? Vai mēs varam kaut ko mainīt? Vai jums patika?”. Latvijā es to ne vienmēr redzēju tik izteikti - dažkārt pieeja ir vairāk komandas virzīta, kur pacientam jāpielāgojas. Nīderlandē vairāk cenšas pacientu iesaistīt, lai viņš aktīvi līdzdarbotos rehabilitācijas procesā.

Liela nozīme ir arī ilgtermiņa rehabilitācijai. Piemēram, Amsterdamā ir nacionāla līmeņa datubāzes, kur iespējams salīdzināt rehabilitācijas rezultātus dažādām patoloģijām, izvērtēt tos atbilstoši vecumam un analizēt, vai rezultāts ir bijis labs. Man personīgi ļoti svarīga ir pierādījumos balstīta prakse. Es vēlētos pacientus testēt ar dažādiem testiem, lai pamatotu savus secinājumus, kā arī izskaidrot pacientam viņa ierobežojumus un uzklausīt viņa viedokli. Man šķiet būtiski, lai arī studentiem būtu iespēja veikt šos testus, jo tā ir zinātniska pieeja. Mēs strādājam pēc protokoliem, un mana mentore vienmēr jautā, vai es tos ievēroju un vai tie atbilst konkrētajai situācijai. Ir svarīgi zināt teoriju, bet tikpat svarīgi ir spēt to pielāgot prakses vietai.

Runājot par kontaktu ar pacientu - Nīderlandē cenšamies izvairīties no fiziska kontakta, ja pietiek ar verbālu komunikāciju. Mēs vienmēr pajautājam: “Vai drīkstu Jums pieskarties?” un paskaidrojam, ko tieši darīsim. Šeit es to redzu retāk.

Vēl viena būtiska atšķirība ir funkcionāli orientēta, uz aktivitātēm balstīta pieeja - uzsvars tiek likts uz funkcijas atjaunošanu, ne tikai simptomu mazināšanu. Piemēram, aktivizēt kustības arī zem bojājuma līmeņa. Man šeit bija pacients ar muguras smadzeņu traumu (Th4), kurš, manuprāt, bija vismazāk trenēts no visiem pacientiem, ar kuriem biju strādājusi iepriekš. Iespējams, tika pieņemts, ka viņš nestaigās, tāpēc netika pietiekami strādāts pie rumpja stabilizācijas. Nīderlandē šādos gadījumos noteikti turpinātu darbu, ja pacients to vēlētos. Es arī varēju ar viņu pārrunāt operāciju iespējas, piemēram, tādu, ko veica ukraiņu pacientam, kas atbrauca uz rehabilitāciju uz Vaivariem.

Ko Tu pati ieguvi no šīs prakses?

Es ļoti vēlos pateikties visiem neiroloģijas nodaļas fizioterapeitiem, īpaši manai prakses vadītājai Skaidrītei. Bez pārspīlējuma — viņa vienmēr sniedza konkrētus ieteikumus, kā uzlabot manu darbu ar pacientiem. Tā ir patiešām unikāla pieredze. Tas atbalsts, ko es šeit saņēmu, ir patiešām iespaidīgs.

Kādas rakstura īpašības jūsuprāt ir vissvarīgākās šajā profesijā?

Ir ļoti svarīgi būt atvērtam un patiesi ieklausīties pacientā. Tāpat jābūt elastīgam - spēt profesionāli pielāgoties pacienta vajadzībām un vēlmēm. Runājot tieši par Vaivariem, būtiska ir arī spēja atpūsties un reflektēt. Šīs četras intensīvās darba stundas dod iespēju apstāties, pārdomāt paveikto un saprast, ko var uzlabot. Tas nav raksturīgi visās prakses vietās, un, manuprāt, tā ir ļoti vērtīga pieredze.